5/09/2009

Atklāsme.

Jau vairākus gadus mani apkārtējie man ir teikuši, ka es bēgu. Es bēgu no pārāk nopietnām attiecībām. Es bēgu no pārāk ciešas draudzības. Es bēgu no problēmu atrisinājumiem.
Ar pēdējo bēgšanu es pamazām esmu tikusi galā. Bet pārējās bēgšanas iet man blakus solu solī. Pēc ilgākām domām un atklāsmes mirkļiem, esmu sapratusi, ka ir daži cilvēki pēdējā pusgada laikā, kas salauzuši manu dzīvi. Tik īsā laika posmā zaudēt mīļoto cilvēku un draudzeni, ir patiesi smagi. Diemžēl, šoreiz es neārstējos, es nemēģināju analizēt sevi un šo situāciju. Es vienkārši paņēmu nazi un to visu nogriezu, cerībā, ka tas viss arī pazudīs no manas dzīves. Tomēr.. realitāte ir daudz skaudrāka. Man ši cilvēki joprojām ikdienā vai regulāri ir jāsatiek. Un tad brūces tiek plēstas.
Un jauniem cilvēkiem manā dzīvē vairs neatrodas vieta. Es viņu ielaižu līdz sliksnim, bet ciešām nelaižu.
Un tas viss ir tāpēc, ka man ir bail. Man ir bail vairāk par visu uzticēties jauniem cilvēkiem. Bet netikai bailes. Man ir pastāvīgs nogurums, jo visas šīs attiecības ir jāsāk no jauna. Ir atkal izzināšanas laiks. Bet es no tā visa esmu nogurusi.
Un, jo vairāk domāju par šiem abiem cilvēkiem, jo vairāk es domāju, ka pateicoties kādam citam, manā dzīvē šie abi cilvēki vairs nav. Un manā dzīvē vairs nav neviens no šiem trim. Par pēdējo es neskumstu. Ko nevarētu teikt par mīļoto un draudzeni.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru