4/14/2009

Ārsts. Mediķis. Eņģelis?

Ārsts patiesībā ir kas vairāk par labdari. Brīdī, kad ārstam jāpaziņo, ka no neglābjamas situācijas ir izglābt kāds pacients, ārstam ir jāsaglabā emocijas. Diez kā tas ir? Vai tiešām ārsti neiesaistās ar emocijām glābjot kādu? Vai tomēr viņiem rūp? Kāda ir sajūta zinot, ka esi kādam izglābis dzīvību - esi devis otru iespēju dzīvot?
Zinu, ka pirms vairāk kā pusgada mani bija pārņēmusi traka ideja - iestāties mediķos. Iespējams, tas bija seriālu iespaidā. Vai iespaids radās no nebeidzamām domām par to, kādas emocijas
pārdzīvo mediķis. Nezinu. Nudien nezinu.
Un tomēr, man tik ļoti gribētos vienu dienu iejusties mediķa ādā. Jo būt par mediķi (protams, nerunājot par atalgojumu), ir kas patiesi un neatkārtojami skaists.
Arī man dažbrīd ir tāda kā misijas sajūta, ka gribas kādam palīdzēt. Fiziski. Un tomēr - rokas par īsām. Jo nav man tās kvalifikācijas. Ak, tas paliks kā sapnis. Nekas, es par to nepārdzīvoju.
Un tomēr, es gribu zināt... vai mediķi jūtas kā eņģeļi?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru