3/02/2009

Atzīšanās.

Dzīve. Attiecības. Notikumi. Cilvēki.
Tie, kas mēs esam, veido mūsu tuvākie. Kā arī mēs veidojam savus tuvākos. Kā māla figūriņas. Tomēr.. kāpēc ir tā, ka cilvēks reti, kad pasaka savam tuvākajam: "es mīlu Tevi" vai "Tu man esi ļoti labs draugs, paldies par to"? Kāpēc cilvēkiem ir bail izrādīt emocijas? Vai tas ir tāpēc, ka mēs vienmēr gribam uzskatīties stipri un neievainojami? Vai tāpēc, ka mums liekas "ai, pateikšu vēlāk"? Diemžēl, ir jāsecina, ka cilvēkiem ir tendence neatzīties savās visdziļākajās emocijās. Cilvēkiem ir tendence visu atstāt uz pēdējo brīdi. Tāpat kā studentam kursa darba nodošana.
Esmu aizdomājusies par šo tematu, jo uzskatu, ka es pati pārāk maz novērtēju sev tuvos un mīļos. Man ir bail uzticēties cilvēkiem - esmu izgājusi dzīves skolu. Un ne tos vieglākos mājasdarbus esmu pildījusi. Tagad sadzīvoju ar sekām - liekas, ka pārlieku bieži uzbāžos apkārtējiem, liekas, ka varu viena visu izdarīt (lai gan ļoti bieži jūtu, ka pārdegšana jau klauvē pie durvīm), liekas, ka visi citi ir labāki par mani. Un, jā, liekas, ka nevienam citam nevaru uzticēties.
Bez uzitcēšanās apkārtējiem dzīvot ir pārlieku grūti. Tomēr, lai uzticētos, ir jāpārkāpj sev pāri. Atzīšos, uzticos es tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem cilvēkiem. Agrāk tā nebija. Agrāk es uzticējos gandrīz ikvienam, kurš ienāca manā dzīvē. Un tieši tad arī man bija tas gods iepazīties ar "nodevējiem" un "hroniskiem pāri darītājiem". Es nesūkstos par to, cik dzīvē grūti ir gājis, Jo ikvienam no mums ir nācies no tuva cilvēka saņemt dunci mugurā.
Es tikai vēlētos iemācīties atkal piecelties, notīrīt ceļgalus un taisnu muguru soļot dzīvē. Es gribu iemācīties atkal uzticēties. Es gribu atkal iemācīties novērtēt savus mīļos cilvēkus. Es vēlos iemācīties nemelot - ne jau citiem, bet sev.

P.S. dīvaini, gada mijā, lejot laimītes, manam zirdziņam puncītī bija novēlējums šim gadam "lai apmānītu sevi, ar viltību vien nepietiek". Laikam mana misija šogad ir iemācīties piecelties un iet. Iet un skriet. Dzivē.

1 komentārs:

  1. Jā , daudziem no mums ir pat bailes pateikt citam vienkārši ko jauku vai arī pateikt citam to ko jūtam. Katram ir bailes par to kāda būs reakcija vai nepiedzīvosim vilšanos, kaut arī ne viens no tās nekad nav pasargāts.Tieši tā kā tu raksti ,bet tu nenovērtē to cik drosmīga esi kaut vai savas izjūtas un emocijas šeit rakstot . Zini maz cilvēkiem tāda ir un man tādas drosmes „ diemžēl !!” nav kaut arī to vēlētos ,jo pats apzinos ,ka tik daudz emociju kā es sevī paturu man par labu nenāk.

    AtbildētDzēst